Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos Ezersalas skolas vārds pirmo reizi minēts 1935.gada 19.janvārī, kad Izglītības ministrijas Skolu departamenta padome nolemj pārvietot Ilgas valsts pamatskolu no Ilūkstes apriņķa Ciblas pagastā. Skola darbību uzsākusi 1937.gada 1.novembrī kā Ezersalas valsts palīgskola, to uzturējusi valsts. Tā bija skola slimiem bērniem – bāreņiem. Skola izvietojās muižas ēkā, kuru poļu muižnieks Salcevičs pārdeva Latvijas valstij un pats aizbrauca uz Poliju. Pēc bijušas skolas darbinieces Helēnas Rudušas atmiņām skolā mācījās ap 80 skolēnu ar dažādām slimībām, bija vairāki ar epilepsiju slimi bērni, daudz bija bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem, bija arī smagi slimi bērni invalīdi. Tie skolēni, kuri spēja apgūt vispārējo izglītības programmu mācījās blakus esošajā Franapoles skolā, bet bērni ar garīgās attīstības traucējumiem mācījās uz vietas palīgskolā. Skolā bija sava saimniecība: 7 govis, 3 zirgi, cūkas. Skola audzēja savus kartupeļus, sēja rudzus. Bija dzirnavas, kurās mala graudus lai varētu izcept savu maizi. Piena pietika sava, bet gaļu bija jāiepērk. Skolai no muižnieka bija palicis liels ābeļdārzs, daudz ogulāju. Āboli uzturā tika lietoti svaigi, kaltēti un vārīja daudz ievārījuma. Bija arī bišu druva. Saimniecībā pārsvarā strādāja pieaugušie, bet skolēni pēc mācību stundām gāja viņiem palīgā. Par slimiem bērniem valsts ļoti rūpējās, uzturs bija ļoti bagāts, bērni ēda četras reizes dienā. Arī skolas darbiniekiem algas bija lielas. H.Ruduša, strādādama skolā par lopkopi, saņēma 80 Ls. Skolā bija telefons, elektrību ražoja ar zirgu darbināma dinamika.
Pirmajā padomju varas gadā par skolas direktoru strādāja Krampis

Vācu okupācijas laikā direktors bija Aleksandrs Melders. Otrā pasaules karā vācu karaspēka okupācijas laikā skolas telpās bija izvietota nometne tiem Vācijas karavīriem, kuri bija pārkāpuši armijas disciplīnu. Skolēni turpināja dzīvot skolā. Trīs bērnus – ebreju vācu varas iestādes naktī netālu no skolas nošāva. Tuvojoties frontei 1944.gadā skolas telpās bija vācu karaspēka štābs. 

Pēc Otra Pasaules kara bijušajā muižas ēkā bija izvietots Ezersalas bērnu nams bērniem, kuri kara laikā bija palikuši bez vecākiem un mājām, direktore bija A.Ludborža. Viņa savās atmiņās stāsta, ka tas bija smags laiks, viss sagrauts. Skaistā, sakoptā skolas apkārtne bija sarausta ierakumos, zeme slēpa daudzas mīnas. Viens skolēns vārdā Saša, ganot skolas lopus, gāja bojā sprāgstot mīnai. Lielas grūtības bija ar skolas apkuri. Vecākie skolēni jauca ierakumu sienas, iegūtos dēļus un baļķus izmantoja malkai, bet arī tās nepietika, tādēļ direktore atļāva nocirst blakus skolai augošo bērzu birzi. Bērniem nepietika ēdamā, apģērba. Trim skolēniem atklājas tuberkuloze, bet iekārtot viņus slimnīcā bija problēmatiski. Skolēni mācījās tuvējā Franapoles nepilnā vidusskolā.

1946.-1959.gg.- par Ezersalas bērnu nama direktoru strādāja V.Beresnevs. Skolas darbinieki izprata, kā vienīgais veids, kā izkļūt no nabadzības un bada, kas valdīja pēc kara ir attīstīt savu palīgsaimniecību. Darbs bija arī tās līdzeklis, kas atturēja skolēnus no klaiņošanas un dažādiem pārkāpumiem. Skolēni paši audzēja skolas kopgaldam sakņaugus un dārzeņus. No skolas ābeļdārza tika novāktas lielas ābolu ražas. Ābolus veda uz Ļeņingradu pārdot, par iegūto naudu varēja nopirkt bērniem apģērbu un apavus. Daudz tika nopirkts slēpju un slidu.

1956.gadā uz Bērnu nama bāzes tika izveidots Ezersalas internāts garīgi atpalikušiem bērniem ar īpašu audzināšanas režīmu. Par direktoru turpina strādāt V.Beresnevs. Klases bija izvietotas 3 ēkās, kas radīja lielas neērtības mācību procesā. Mācības skolā notika krievu valodā. Skolā trūka pedagoģisko darbinieku: nebija, kas māca fizkultūru, dziedāšanu, trūka audzinātāju, pionieru vadītāja. Vajadzēja atrisināt jautājumu par darbinieku nodrošināšanu ar dzīvokļiem, tādēļ 1960. gadā tika uzcelta dzīvojamā māja skolotājiem, kurā bija 8 dzīvokļi.

1959.-1961.gg.- skolas direktors bija P.Seņko.

1961.-1974.gg.- skolas direktors A.Mežeckis. 1961.gadā sāka celt jaunu skolas ēku. Ceļš līdz skolai bija sliktā stāvoklī, skolēni paši ziemā attīrīja no sniega laukus, lai celtniecības materiālus varētu atvest līdz skolai. Skola tika uzcelta ātri. 1963. gada 10.janvārī, ziemas brīvlaikā, notika pārcelšanās uz jauno skolas ēku. Vecās muižas telpās izvietojās internāts. Sakarā ar telpu paplašināšanos skolā palielinājās arī skolēnu skaits (vidēji 200 skolēnu mācību gadā). Šajā laikā uz skolu strādāt atnāca arī daudz jaunu, spējīgu pedagogu ar skolotāja – defektologa izglītību. 1970.-1971.gados fizkultūras skolotāja A.Tihonovas vadībā tika uzcelts stadions. Stadiona celšanā piedalījās visi skolas pedagogi un skolēni. 1971.gada vasarā Ezersalā jaunajā stadionā notika republikāniskā palīgskolu skolēnu sporta spartakiāde.
1971.gadā skola sāka saukties “Ezersalas palīginternātskola skolēniem ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem”.

1974.-1999.gg.- skolas direktors N.Lapo. 1978.gadā skolas kolektīvs uzaicināja Idricas un Krasnogorodskas palīgskolu kolektīvus un salidojumu, kurš notika Draudzības kurgānā. Tā dzima jauna tradīcija, kura turpinājās līdz 1995.gadam. Skolā aktīvi darbojās pašdarbības kolektīvi (deju kolektīvs, dramatiskais kolektīvs, pūtēju orķestris, koris). Aktivizējās sadarbība ar šefu saimniecību Kirova vārdā nosaukto kolhozu Blontos. Skolēni regulāri piedalījās pavasara, vasaras un rudens darbos šajā saimniecībā. Skolēnu darbs vienmēr tika novērtēts, svētkos skolēni saņēma no saimniecības dāvanas, rudenī, Ražas svētkos, skolēnu svētku galds vienmēr lūza no ēdienu bagātības, kuri tika gatavoti, no šefu dāvinātem produktiem. Blontieši palīdzēja skolai uzcelt jaunu lopu kūti, kurā ne bez skolēnu līdzdalības tika audzētas ap 40 cūkas. Direktora Nikolaja Lapo laikā kļuva par tradīciju svinēt skolēnu dzimšanas dienas. Vasarā visi skolēni, kuriem nebija vecāku izbrauca vasaras nometnēs brīvā dabā; bērni – bāreņi veselu mēnesi atpūtās no pierastās dzīves internātā. Nometnes tika rīkotas pie ezeriem, netālu no mežiem, lai skolēni varētu peldēties, ogot, sēņot. 1978.-1979.gada bargajā ziemā izsala skolas ābeļdārzs, kurš nākamos gados tika atjaunots pašu spēkiem, skolēni ne tikai stādīja jaunos kociņus, bet mācījās arī tos potēt.

1992.gadā skola pārdēvēta par Ezersalas speciālo internātskolu.

1997.gadā rajona Pedagoģiski medicīniskā komisija vairākiem bērniem invalīdiem ar vidēji smagiem garīgās attīstības traucējumiem nozīmēja atvieglinātu speciālo skolu apmācības programmu. Šie skolēni jau vienu gadu bija mācījušies Ezersalas speciālajā internātskolā, tādēļ viņu vecāki izteica vēlēšanos, lai bērni turpinātu mācības mūsu skolā. Pedagogu kolektīvs, izvērtējot skolas mācību bāzi, finansējumu un pedagoģiskās spējas, kā arī ievērojot vecāku lūgumu, nolēma 1997./98. mācību gadā skolā atvērt krievu mācībvalodas C līmeņa klasi skolēniem ar vidēji smagiem garīgas attīstības traucējumiem. Šajā mācību gadā 6 skolēni uzsāka mācības latviešu plūsmas 1.klasē. Ar katru gadu pieauga skolēnu skaits, kuriem medicīniskā diagnoze ir F-71, F-72 (vidēji smaga un smaga garīga atpalicība – C līmenis), radās nepieciešamība 2000./2001. mācību gadā atvērt latviešu plūsmas C līmeņa klasi.

Šodien mūsu skola atrodas lauku apvidū, 8km no rajona centra pilsētas Ludzas, Zvirgzdenes pagasta teritorijā pie neliela, jauka Franapoles ezera. Apvidus ir paugurains, netālu atrodas valsts mežs – pamatā skujkoku. Izmantojot šo skaisto skolas apkārtni, pedagogi var pilnvērtīgāk realizēt galveno speciālās skolas mērķi – nodrošināt bērnu garīgās attīstības traucējumu iespējami maksimālu korekciju un kompensēšanu.

Mācībām un audzināšanai ir praktiskā ievirze. Skolēnu fizisko un garīgo defektu korekcijai ir specifiski mācību priekšmeti – logopēdijas nodarbības runas defektu labošanai, koriģējošā vingrošana, ritmika. Skolēnu vispārējai izglītošanai ir dzīves mācības nodarbības. Skolā vienmēr akcentēta darba iemaņu apguve. Amatu mācībai ir lauksaimniecības novirze. Mācību gadu laikā skolā skolēni apgūst teorētiskās un praktiskās iemaņas lauksaimniecības darbos, galdniecībā un šūšanā.
Pedagogu vadībā skolēni apstrādā 4.5 ha aramzemes. Katru gadu nodrošina skolas ēdnīcu ar dārzeņiem: kartupeļiem, burkāniem, gurķiem, tomātiem, bietēm, kāpostiem, kabačiem u.c.. Paši audzē puķu un dārzeņu dēstus. Pedagogu vadībā skolēni kopj kazas, trušus, vistas.

Sevi attīstīt skolēniem ir iespējams arī pulciņos un fakultatīvās nodarbībās: “čaklās rokas” (skolotāja I.Borhova), klūgu pīšana (skolotājs V.Kuhaļskis), lauksaimniecības pamati (skolotājs V.Boroviks), lietišķā māksla (skolotāja A.Kujalova), dramatiskais kolektīvs (skolotājas I.Pumpiša, I.Golubova), tautas dejas (skolotāja G.Razumovska), sporta dejas (skolotāja I.Kalverša), kora dziedāšana (skolotāja S.Samuša), pūtēju orķestris (skolotājs V.Vaščenkovs) un citos.

Uz augšu