Aijas Jonikānes musturprieks

Aijas šī brīža aizraušanās – lakati.

Pušmucovas Tautas namā līdz 12. decembrim ir iespēja skatīt Aijas Jonikānes rokdarbu izstādi „Musturprieks”. Daudzveidīgi, krāsaini, iedvesmojoši – tā īsumā var raksturot redzēto.

Aija ar rokdarbiem aizraujas kopš bērnības. Viņa augusi Rēzeknes novada Audriņos, mācījusies Dricānos, studējusi Liepājā, darba gaitas sākusi Kārsavā, bet jau 30 gadus ir pušmucoviete. Aijas profesija – sākumskolas, mājturības un vizuālās mākslas skolotāja. Nu jau otro gadu viņa vada Pušmucovas pamatskolu.

Ciblas novada iedzīvotāji viņu pazīst arī kā etnogrāfiskā ansambļa „Olūti” dalībnieci. Aija kopā ar vīru Jāni ir dziedājusi novada kultūras pasākumos. Ja ir laiks, iesaistās Mērdzenes KN korī „Austra”.

Bērnībā Aijai adīšana un citi rokdarbi bija pašsaprotama lieta, jo ar to nodarbojās visas ģimenes sievietes: māte adīja, abas vecāsmātes arī auda. Un skolā visas meitenes ar prieku apmeklēja darbmācību, palika arī pēc obligātajām stundām. Salīdzinot ar mūsdienām, Aija atzīst, ka bērniem un jauniešiem vairs nav tādas pacietības un dedzības rokdarbos. Visu varot nopirkt, tātad zudusi izpratne par roku darba vērtību.

Jau skolas gados Aija visai nopietni pievērsusies adīšanai. Būdama 8. klasē, ar skolasbiedreni Vilhelmīni apmeklējušas pieaugušajiem organizētus adīšanas kursus, tajos pilnveidojušas savu māku. Ap to laiku jau sapratušas daudz ko par rakstiem, pratušas adīt zeķes, cimdus. Kursos iemācījušās pareizi adīt pēc aprakstiem reglānu, cepures u.c. nopietnas lietas. Pēc tam braukušas arī uz šūšanas kursiem Rēzeknē.

Vislabprātāk Aija ada, bet viņas darbu pūrā ir arī daudz tamborētu rokdarbu. Lielākā aizraušanās šobrīd – lakati. Nav mazsvarīgs to pielietojums. Tie der ikvienam, turpretī jakas, džemperi, cepures tomēr tiek adītas konkrētam cilvēkam. Lakats ir laba dāvana. Aijai ļoti patīk daudzveidība, tāpēc ir dažādos rakstos un tehnikās darināti lakati. Un to forma nav tikai trīsstūris, arī pusapaļa un taisnstūra forma, dažādi izmēri.

Ļoti svarīgi ir rokdarbam izvēlēties kvalitatīvu dziju. Ja tā nav laba, ir žēl adījumā ieguldītā darba. – Centies, cik gribi, ja materiāls ir vājš, arī darbs nesanāk, – pārliecinājusies Aija. Darbojoties rokdarbnieču pulciņā „Musturprieks”, Aija ir pievērsusies arī dzijas krāsošanai ar augiem, pēc senām metodēm – tā, kā to darījušas mūsu vecmāmiņas. Te nav iespējams paredzēt galarezultātu. Piemēram, krāsojot ar aronijām, pērn iegūts ļoti sulīgs violets tonis, šogad – sārti violets, lai gan viss darīts pilnīgi tāpat. Toties šogad labāk veicies ar zaļo krāsu, iegūts piesātinātāks tonis. Ar augiem krāsotā dzija iegūst pieklusinātākus, harmoniskākus toņus, un vienā adījumā var izmantot raibu raibās krāsas – tās mierīgi saskan. Ar ķīmiski krāsotajām dzijām tādu harmoniju rokdarbā nevar sasniegt, krāsas ir tik spilgtas, ka it kā sacenšas savā starpā.

Latvijā ir izveidojusies adītāju kopiena, kurā iesaistījušās arī ārzemēs dzīvojošas latvietes, kas aizrāvušās ar rokdarbiem. Ir veidoti arī kopīgi darbi – musturdeķi. Ir kopīgas tikšanās, rokdarbu nometnes un izstādes, kur adītājas mācās viena no otras, dalās pieredzē un adīšanas priekā. Darbojoties „Musturpriekā”, daudz ko jaunu var pārņemt no citām rokdarbniecēm. Kāds interesants adījums nav jāsāk no nulles – ja kāds jau to ir izadījis, vari savām acīm skatīt rezultātu un analizēt darba gaitu.

Piemēram, šovasar Aijai nesanāca aizbraukt uz saietu Baltinavā, bet no citām adītājām, kas tur pabija, Aija iemācījās ļoti savdabīgo Abrenes cimdu adīšanas tehniku. Šie cimdi tiek adīti no divu krāsu dzijas, tajos veidojas viens raksts labajā puše, bet savādāks raksts kreisajā. Aija tādus noadīja, un tie ir izstādīti Pušmucovas TN.

Mūsdienās adīšanā un citos rokdarbos tiek atbalstīti dažādi meklējumi, nav stingru noteikumu, kas nosaka pareizu tehniku.

Parasti cilvēki pat neiedomājas, cik liela daudzveidība valda adīšanas jomā. Daudzveidība ir rakstos, tehnikās, shēmās. Aija labprāt iesaistās „spēlēs”, kas tiek piedāvātas adītājām. Adījumu apraksti (tie parasti ir uz vairākām lapām, satur shēmas, tabulas un adīšanas metodoloģiju) ir pieejami par maksu. Bet ir iespēja iesaistīties izlozē vai jauna adījuma apraksta testēšanā. Jāiziet zināma atlase meistarklases konkursā, bet tad, ja esi uzņemts adītāju grupā, darbs jāveic pa daļām: izadi darba 1. daļu, atskaities un izsaki piezīmes (ja tādas radušās attiecībā uz tehniku), tad saņem nākamo – 2. daļu, ko tāpat izadi un tāpat atskaities par to, tad saņem nākamo – 3. daļu… Tā ir iespēja iegūt jauna darba aprakstu, piedaloties tā testēšanā un apraksta uzlabošanā. Turklāt apraksts tavā rīcībā nonāk bez maksas. Pašreiz Aija ada kādu lakatu, darbs jāpaveic novembra un decembra laikā.

– Es joprojām mācos adīt! – saka Aija. – Un tas nekad nebeigsies, jo ir tik daudz interesanta! Pasaulē ir ļoti dažādas adīšanas tehnikas. Piemēram, divkrāsu patentadījums jeb briošs, ko demonstrēju arī šajā izstādē Pušmucovā. Mani aizrauj mežģīņraksti, sarežģītas shēmas, raksti ar pērlītēm. Darinot šādu rokdarbu, nepieciešams koncentrēties tikai uz to, nevari paralēli pļāpāt, jo jāskaita valdziņi.

Adīšana Aijai ir atpūta nevis darbs. Darbojoties ar dzijām un rakstiem, piemirstas ikdienas pienākumu rutīna, prāts un gars atpūšas.

Sagatavojusi Ērika Bondarenko,

Ciblas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste

Uz augšu