Notikušas daudzas individuālas un ģimeņu talkas

Ciblas novada pašvaldībā arī šogad, ievērojot Covid19 krīzes perioda drošības pasākumus, iedzīvotāji individuāli vai ģimenes lokā sakopa savu māju, ciematu un sabiedrisko vietu teritorijas. Oficiālo Lielās Talkas dienu – 16. maiju – reti kurš īpaši ievēroja. Agrais pavasaris neļāva gaidīt! 23. aprīlī pagastu pārvaldēm tika piegādāti Lielās Talkas maisi. Ikviens, rīkojot sakopšanas talku, pārvaldē tos varēja saņemt. Pēc talkošanas visus maisus dažādās novada vietās savāca pašvaldības komunālā dienesta darbinieki, kas uz poligonu Križevņikos izveda trīs kravas ar talkās savāktajiem atkritumiem.

Pagastu pārvalžu vadītāji informē, ka pārsvarā maisi tika saņemti, lai sakārtotu apkārtni ap privātmājām. Bija oficiāli nereģistrētas nelielas talkas. Piemēram, tradicionāli Mežarnieku kapsētu Lielās Talkas periodā uzkopj Mežarnieku ciema esošie un bijušie iedzīvotāji, arī šogad viņi 14 maisos savāca dažādus plastmasas un stikla atkritumus un uzkopa kapsētu. Savukārt ciblānietes Vilhelmīne ŽOGOTA un Ārija BARTULĀNE divas dienas cītīgi strādāja, sakārtojot daudzdzīvokļu māju „Rudberijas” un „Pīpene” apkārtni. Blontu pagastā Lielās Talkas laikā sakopti Skradeļu kapi, tāpat sakoptas mājas Blontu ciematā un ārpus tā.

Zvirgzdenes pagasta pārvaldes vadītāja Valentīna Ruciņa ir ļoti pateicīga visiem iedzīvotājiem, kuri piedalījās Lielajā Talkā. Viņa raksta:

– Kā katru gadu, tā arī šogad, Zvirgzdenes pagastā Lielajā Talkā piedalījās talkotāji, kuriem rūp sakopta vide.  Ņemot vērā ārkārtējo situāciju valstī un ievērojot paaugstinātas drošības ievērošanu, cilvēki organizēja gan SOLO talku, gan Ģimenes talku.  Vēlos pateikties KARVEĻU ģimenei, kura katru gadu vāc atkritumus Greizajā kalnā un gar ceļa malu; Irēnai LIPSKAI, kura katru gadu organizē talku Ūtičovas kapsētā un savāc atkritumus uz Kristužānu ceļa, kur kāds “cūkmens” ierīkojis atkritumu vietu, Judītei KRAVALEI, kura vienatnē vāc atkritumus gar ceļa malu posmā Franapole – Ezersala, Janīnai SKRULEI, kura organizē talku Lītaunīku kapsētas sakopšanā. Lucmuižas ciema iedzīvotāji šogad organizēja Ģimenes talkas, sakopa savu sētu apkārtni.  Ir cilvēki, kuri vēl turpināja talkot pēc 16. maija. Piemēram, Jānis un Marina BARKĀNI, Zenta TUTINA un Jolanta PRĪDĀNE izcirta krūmus un sakopa apkārtni ap krucifiksu Vierņu ciemā. Patiess prieks, ka ir cilvēki, kuriem rūp savas mājas, sava pagasta, savas Latvijas nākotne!

Talcinieki pie sakoptā Muizinīku krucifiksa

Talka Zvirgzdenes pagasta Muizinīkos

Mēs nolēmām 22. maiju veltīt Muizinīku sādžas krucifiksa atjaunošanai. Doma par šo darbu radās vēl pērn, kad apbraukājām Zvirgzdenes pagastu, lai apzinātu tā teritorijā uzstādītos krucifiksus un aptaujātu vietējos iedzīvotājus par šo tēmu.

Atklājām, ka pagastā ir 10 krucifiksi. Katram – sava vēsture, savs liktenis, jo daudzus gadus un gadu desmitus ļaudis pie tiem pulcējās, lai lūgtos un dziedātu, tie tika uzturēti labā kārtībā un dailē. Latgalē ir skaista tradīcija – maija dziedājumi pie krucifiksiem. Savulaik pirms saullēkta sievietes no tuvējām mājām pulcējās pie krucifiksa, lai lūgtos un dziedātu, godinot Jaunavu Mariju.

Zvirgzdenes pagastā bija ļoti lieli ciemi, tajos bija 10 – 40 mājas. Muizinīku krucifiksa un ciema vēsture ir bagātīga, to ir aprakstījis mūsu novadnieks – vēsturnieks un rakstnieks Tadeušs Puisāns, kurš te dzimis pirms gandrīz 100 gadiem – 1922. gadā.

1973. gadā tika izdota viņa brīnišķīgā grāmata „Nogrimušās jaunavas mantojums”. Tajā varam lasīt par Ludzas un tās apkārtnes vēsturi, par mūsu senču dzīvesveidu. Liela daļa no grāmatas apjoma veltīta Zvirgzdenes pagastam un muižai, cilvēkiem, kas te dzīvojuši un kļuvuši slaveni, kā arī Cirmas ezeram. Ikvienam, kurš bijis vai ir saistīts ar mūsu pagastu, būtu ieteicams izlasīt šo mūsu novadnieka grāmatu. Protams, Tadeušs Puisāns šajā grāmatā raksta arī par ciemu, kurā dzimis, un tā krucifiksu. Lūk, divi fragmenti no grāmatas:

“…Nosaukumam Muizinīki droša izskaidrojuma nav. Ļoti iespējams, ka tas cēlies no vārda muižiniki vai arī pārgājis no igauņu valodas: mois – muiža. Sādža bija liela un arī samērā turīga, apvienojot sevī četrdesmit deviņas dažāda lieluma saimniecības…  ” (no stāsta „Ceļš uz Ludzu”).

“…Pie krusta zaļoja aizjūras egle, dažas ābeles, kuru augļus varēja lietot tikai ziemā, un nelielā attālumā bija vairākas rudens puķu dobes, par kuru kopšanu rūpējās neprecētās meitenes. Krustu iejoza apmēram vienu metru  augsta koka sētiņa, veidojot četrstūri, un katrā stūri atradās lielāks stabs, uz kura balstījās četrstūrains jumtiņš. Jumtiņš visās četrās pusēs izbeidzās ar koka izgriezumiem rotātu dzegu, pieņemot lietussargam līdzīgu izskatu. Jumtiņš sargāja krustā sistā Pestītāja tēlu un divas svētbildes no saules un lietus…” (no stāsta „Mazā cilvēka reliģija”).

T. Puisāna bērnība un jaunība aizritēja šeit, dzimtajā ciemā. Turpmākie gadi – ārzemēs, Kanādā. Viņš nomira 2006. gadā, apbedīts Toronto. Dzīvodams tālumā, viņš neaizmirsa dzimtās vietas, uzrakstīja brīnišķīgu grāmatu, kurā iemūžinājis mūsu novadu. Viņš neaizmirsa arī par krucifiksu, sūtīja naudu radiniekiem, lai to atjaunotu.

Šai vietai nav jāpazūd nebūtībā. Lai šis krucifikss atgādina mums par novada vēsturi, par cilvēkiem, kuri šeit kādreiz dzīvojuši un tautas tradīcijām.

Paldies par līdzdalību Marinai un Jānim Barkāniem, Zentai Tutinai par piedalīšanos šajā Muizinīku krucifiksa sakopšanas talkā.

Pateicība arī visiem mūsu pagasta iedzīvotājiem, kuri joprojām rūpējas par krucifiksiem. Cilvēku laukos paliek arvien mazāk. Pazūd arī ciemi, arī krucifiksi.

Marina, paldies tev, ka ne vienu vien reizi brauci ar mani pa visu Zvirgzdenes pagastu, palīdzot meklēt un fotografēt krucifiksus, aptaujājot cilvēkus! Paldies – ikvienam, kur dalījās atmiņās.

Lūgums ikvienam sazināties, ja ir kāda informācija vai fotogrāfijas par Zvirgzdenes pagasta vēsturi.

E-pasts: zvirgzdbibl@inbox.lv

Tālrunis 26132372.

Bibliotēkas vadītāja Jolanta Prīdāne

Uz augšu