Aicinājums doties dabā

Vārds „dižs” nāk no Kurzemes ar nozīmi „liels”. Kopš 20.gs. vidus valsts aizsargājamos kokus, kas sasnieguši pieņemto lielumu standartus, apzīmē ar vārdu dižkoki. Katrai koku sugai ir savi kritēriji. Stumbra apkārtmēru mēra 1,3 m augstumā.

  • 5 m – papelei
  • 4 m – parastam ozolam, p. vīksnai, trauslajam vītolam
  • 3,5 m – parastai liepai, p. kļavai, p. apsei, p. osim
  • 3 m – purva bērzam, āra bērzam, p.eglei
  • 2,7 m – Veimutu priedei
  • 2,5 m – p. priedei, melnalksnim
  • 1,9 m – blīgznai (pūpolvītolam)
  • 1,6 m – baltalksnim
  • 1,5 m – meža ābelei
  • 0,8 m – parastajam kadiķim

Kritērijam atbilstošs, mazāks cipars ir citzemju koku sugām. Šie ir 2018. g.  Dabas aizsardzības pārvaldes dati.

Zelmārs Lancmanis 1924. g. „Valdības vēstnesī” publicēja pirmo dabas retumu un pieminekļu sarakstu, kurā tika iekļauti 14 sugu 112 lielie koki. 1974. g. Staņislavam Saliņam iznāca grāmata „Latvijas dižkoki un retie koki”. Ieviesās jēdziens dižkoks un aizsākās plaša sabiedrības kustība seno koku apzināšanā. 2015. g. dižkoku skaits Latvijā sasniedza 14 tūkstošus.

G. Eniņš rakstīja: Latvija ir kļuvusi par dižkoku lielvalsti. Latvijā ir vislielākais dižkoku blīvums Eiropā. 

Tīmekļvietnē dziedava.lv Ciblas novadā reģistrēti vairāk par 30 dižkokiem un vēl ap 40 potenciālie dižkoki. Cik daudzi no mums, vietējiem zina par šiem varenajiem kokiem? 

FOTO: Julita Kluša (www.dziedava.lv) Dubrovkas ozols.

Laikā, kad mostas daba, bet esošie epidemioloģiskās drošības noteikumi mums neļauj pulcēties, aicinu doties iepazīt mūsu dižkokus! Mums vēl jāiemācās, kā senčiem, tos saudzēt un kopt, veidojot daudzveidīgas dabas ainavas. Minēšu tikai dažus no varenākajiem: Barisu vīksna, Ozupienes lielais ozols, Zvirgzdenes lielais ozols, Kušnerovas saaugušais ozols, Ozupienes ozoli 1,2,3,4,5, melnalksnis, kļava un osis Ozupienes parkā, Krīveņu Vecā liepa, Zvirgzdenes Veimuta priede, Verumu kļava, Dinaburgas bērzs un priede, Dubrovkas ozols, Tiltiņu liepa un vītols, Kondrātu egle, Zvirgzdenes kļava, Eversmuižas ozoli, Līdumnieku priedes, Lucmuižas ozols un osis, Miltukolna kļavas u.c.   

Mūsu senči lielos kokus uzskatīja par svētiem un īpaši saudzēja – tāpēc tie tagad bieži ir vienīgie senatnes liecinieki. Viduslaikos lielos kokus izmantoja arī kā robežzīmes, mizā iegriežot krustu vai citu zīmi. Lielos kokus, ar izcirstām dorēm, izmantoja kā bišu kokus. Tagad, lielo koku dobumos, iemājo savvaļas bišu spieti, putni, retas aizsargājamās kukaiņu sugas. Mūsu novadā dižie koki pārsvarā ir seno muižu liecinieki – vecajos parkos un alejās. Lielākā daļa no tiem diemžēl ir aizauguši, nekopti un prasīt prasās pēc čaklām un saudzīgām rokām. Lai izdodas atrast vēl neapzinātus dižkokus un atbrīvot esošos!

Ināra Miezīte, tūrisma speciāliste

FOTO Julita Kluša: Kušneru liepa (www.dziedava.lv)

Uz augšu